Autors: Mart Meriste, OÜ Nordic Botanical
Tulkojums latviešu valodā: Agnese Reķe, Baltijas Vides Forums
Kur paliek lietusūdens?
Igaunijā un Latvijā nokrišņu daudzums pārsniedz iztvaikošanu, kas nozīmē, ka lietusūdenim ir jāaizplūst citos veidos. Redzamākais dabīgais risinājums ir strauti un upes, kas savāc ūdeni no apkārtējās teritorijas un galu galā nogādā to jūrā. Taču tas nenotiek uzreiz. Ūdenim nepieciešams laiks, lai uzkrātos ūdenstecēs. Dabā pastāv arī citas lielas krātuves, kas ūdeni uzglabā ilgstoši, piemēram, ezeri, purvi un mitrāji. Reizēm ainavā veidojas arī īslaicīgi ūdens krājumi – peļķes uz ceļiem, laukos un mežos, kā arī applūstošas teritorijas. Daļa ūdens iesūcas augsnē un veido gruntsūdeņus. Pateicoties tam, stipru lietusgāžu laikā ūdens dabā kādu laiku uzkrājas ainavā un pēc tam pakāpeniski aizplūst.
Ūdens aizvadīšana ir sarežģītāka pilsētās. Viena no lielākajām problēmām blīvi apdzīvotās teritorijās ir ūdensnecaurlaidīgo virsmu pārpilnība. Ūdens no jumtiem, ielām, ietvēm un stāvlaukumiem ir ātri jānovada. Bet uz kurieni? Parasti – lietusūdens kanalizācijā un tālāk dabiskā ūdenstilpē. Taču problēma ir tā, ka cauruļvadu kapacitāte ir ierobežota. To var palielināt, taču tas ir dārgi un sarežģīti, un pat tad, ja tas tiek paveikts, mainīgā klimata apstākļos stipras lietusgāzes var pārsteigt pat pieredzējušus inženierus. Tad ielas atkal applūst, pagrabi piepildās ar ūdeni, ūdens pārpilnība bojā zaļās zonas, un jumtu noplūdes rada problēmas telpās. Kalnainākās valstīs ielas pat īsā laikā var pārvērsties upēs, un diemžēl nereti tas beidzas arī ar cilvēku upuriem.
Tas liek domāt – varbūt mums vēl ir, ko mācīties no dabas.
Kas ir lietusdārzs?
Lietusdārza būtību atklāj tā nosaukums. Tā parasti ir cilvēka izveidota zaļā zona, kuras mērķis ir uz laiku uzkrāt lietusūdeni, lai samazinātu slodzi uz lietusūdens kanalizācijas sistēmu.
Lietusdārzi var būt ļoti dažādi, taču visbiežāk tie ir ar augiem apstādītas ieplakas, kur tiek novadīts lietusūdens. Bieži tiem ir arī pārplūdes risinājums liekā ūdens novadīšanai. Dārza virskārtu veido augsne ar labu ūdenscaurlaidību, zem kuras atrodas drenāžas slānis ar drenāžas cauruli. Tā kā ūdens aizplūšana ir ierobežota, tas uz laiku uzkrājas un vēlāk pakāpeniski nonāk caurulēs. Nelielu nokrišņu gadījumā viss ūdens var iesūkties augsnē, nemaz nesasniedzot kanalizāciju.
Tāpat kā jebkurā dārzā, arī lietusdārzā aug augi. Taču to loma nav tikai estētiska. Augi lietusdārzā palēnina ūdens plūsmu, samazina noteci un palīdz attīrīt ūdeni gan mehāniski (darbojoties kā filtrs), gan ķīmiski (uzņemot un uzkrājot barības vielas un citas vielas, kas atrodamas lietusūdenī).
Lietusdārza izaicinājumi
Lai gan lietusdārza funkcijas var pildīt arī dabiskas teritorijas, lielākā daļa lietusdārzu ir cilvēku veidoti. Lai izveidotu lietusdārzu, nepieciešams izrakt lielu bedri un piepildīt to ar drenāžas materiāliem un ūdenscaurlaidīgu substrātu, kas piemērots augu augšanai. Drenāžas slāni parasti veido šķembas ar perforētām drenāžas caurulēm. Substrāts augu augšanai var sastāvēt no 50% smilšu, 25% komposta un 25% dabīgās augsnes. Smiltis nodrošina ūdens caurlaidību, komposts – auglību, bet dabīgā augsne satur mikroorganismus.
Protams, veidojot lietusdārzu, ir svarīgi arī saprast, kā ūdens nonāks dārzā un kā tas tiks novadīts tālāk lietusūdens kanalizācijā, grāvī vai citur. Pēc tam jāizvēlas augi. Pareizo augu izvēle lietusdārzam prasa specifiskas zināšanas, jo apstākļi tajā ir izaicinoši.
Ilgstošu lietavu laikā lietusdārzs var būt applūdis ilgu laiku. Ja augsne jau ir piesātināta ar ūdeni un zeme nespēj absorbēt vairāk ūdeni, var notikt arī tā, ka ziemā lietusdārzs pilnībā sasalst un pārvēršas mazā slidotavā. Lielākā daļa augu, ko izvēlamies puķu dobēm, nespēj izdzīvot šādos apstākļos.
Savukārt vasarās mēdz būt karstuma viļņi, kad gaisa temperatūra ir virs +30 grādiem un lietus nelīst vairākas nedēļas vai pat mēnešus. Smilšaina augsne ar drenāžu slikti notur mitrumu, tāpēc lietusdārza izžūšanas risks ir augsts. Arī šādus apstākļus lielākā daļa augu, ko redzam puķu dobēs, nespēj pārdzīvot.
Papildus tam, lietusdārzos pamatā nonāk ūdens no ceļiem un stāvlaukumiem, kas nozīmē, ka periodiski šis ūdens var būt sāļš. Turklāt pilsētās līdz ar nokrišņiem lietusdārzā nonāk ne tikai sāls, bet arī citi piesārņotāji no ielām un jumtiem – piemēram, asfalta putekļi, kvēpi no dūmeņiem un izplūdes gāzēm, kā arī noplūdes no transportlīdzekļiem un gan divkājainajiem, gan četrkājainajiem pilsētas iemītniekiem.
Tātad lietusdārza augiem jābūt īstiem “supervaroņiem”.
Vietējās augu sugas lietusdārzos
Latvijā savvaļā konstatētas vairāk nekā 1800 vaskulāro augu sugas, no kurām aptuveni 1300 tiek uzskatītas par vietējām augu sugām[1]. Šīs sugas aug visdažādākajās dzīvotnēs, sākot ar smilšainiem liedagiem, beidzot ar purviem. Dažādām sugām ir atšķirīgas mitruma, gaismas un augsnes prasības.
Tomēr vietējie laikapstākļi un klimats kopumā visiem augiem ir samērā vienādi, neatkarīgi no to augšanas vietas. Visas vietējās augu sugas spēj izturēt vietējo klimatu. Lielākā daļa no tām gadsimtu gaitā ir pierādījušas, ka spēj pārdzīvot gan sausas, gan lietainas vasaras, gan slapjas un dubļainas, gan bargas ziemas. Sugas, kas šeit aug mūsdienās, līdz šim ir spējušas izdzīvot biotopu samazināšanos, ainavas pārmaiņas, piesārņojumu, izmaiņas klimatā, kā arī cilvēka darbību intensitātes pieaugumu.
Lietusdārza apstākļi zināmā mērā atgādina vairākas dabiskas dzīvotnes Latvijā, kuras laiku pa laikam dabiski applūst. Kā piemērus var minēt palieņu un piekrastes pļavas.
Dabā lietainās vasarās pat parasti sausākas dzīvotnes kļūst pārmitras. Šādos gados lauksaimniecībā audzētie kultūraugi bieži iet bojā, taču dabiskās augu sabiedrības tajos pašos apstākļos izdzīvo un turpina zelt. Savvaļā sastopamajiem augiem ir jāpārdzīvo visdažādākie apstākļi bez jebkādas cilvēka palīdzības – tos neviens nesedz ziemā, neapsmidzina pret laputīm un nepārstāda, ja tie iet bojā. Tāpēc labākā vieta, kur meklēt augus sarežģītiem apstākļiem, ir vietējā daba.
2023. gadā Igaunijā, Tartu apriņķī, LIFE LATESTadapt projekta ietvaros tika izveidots izmēģinājuma lietusdārzs, lai pārbaudītu vietējo augu sugu izturību lietusdārza apstākļos. Kopumā dārzā tika iestādītas 62 vietējo augu sugas. Šīs augu sugas ir sastopamas arī Latvijas dabā. Testētas tika šādas sugas: Dianthus arenarius, Dianthus deltoides, Lychnis viscaria, Silene dioica, Aquilegia vulgaris, Ranunculus acris, Ranunculus auricomus, Ranunculus polyanthemos, Trollius europaeus, Alchemilla sp., Filipendula ulmaria, Geum rivale, Potentilla argentea, Potentilla erecta, Anthyllis vulneraria, Lotus corniculatus, Ononis arvensis, Trifolium fragiferum, Trifolium montanum, Hypericum perforatum, Lythrum salicaria, Angelica sylvestris, Pimpinella saxifraga, Primula farinosa, Asperula tinctoria, Galium album, Galium boreale, Galium verum, Polemonium caeruleum, Myosotis sylvatica, Clinopodium vulgare, Origanum vulgare, Prunella vulgaris, Stachys officinalis, Thymus pulegioides, Thymus serpyllum, Linaria vulgaris, Plantago lanceolata, Plantago media, Veronica chamaedrys, Veronica longifolia, Veronica spicata, Veronica teucrium, Succisa pratensis, Campanula rapunculoides, Campanula rotundifolia, Centaurea jacea, Centaurea scabiosa, Eupatorium cannabinum, Knautia arvensis, Leontodon autumnalis, Pilosella officinarum, Senecio jacobaea, Serratula tinctoria, Solidago virgaurea, Tanacetum vulgare, Agrostis capillaris, Anthoxanthum odoratum, Cynosurus cristatus, Deschampsia cespitosa, Molinia caerulea, Sesleria caerulea.
Papildus sugām, kas dabā aug lietusdārziem līdzīgos apstākļos, eksperimentālajā dārzā tika iestādīti arī kontrolaugi, par kuriem sākotnēji tika uzskatīts, ka tie ilgtermiņā tur nespēs izdzīvot. Rezultāti pēc divām ļoti atšķirīgām vasarām un ziemām ir patiešām pārsteidzoši. Proti – visas iestādītās augu sugas ir dzīvas. Nav īpaši pārsteidzoši redzēt zilo kāpnīti Polemonium caeruleum, parasto vīgriezi Filipendula ulmaria, vītolu vējmietiņu Lythrum salicaria vai lielo krastkaņepi Eupatorium cannabinum applūdušās vietās. Taču ir pārsteidzoši redzēt dzirkstelītes Dianthus deltoides violetos ziedus, krāsainos pērkonamoliņs Anthyllis vulneraria ziedus vai bagātīgu mārsila Thymus serpyllum klājumu, kas aug zem 15 cm ūdens kārtas.
Kā tas iespējams? Mēģināsim atbildēt uz šo jautājumu. Pirmkārt, eksperimentālajā dārzā augi tika iestādīti kā gatavi stādi, nevis izsēti un audzēti no sēklām. Sēklu izsēšana un izaugšana līdz lielam augam ir visgrūtākais auga attīstības posms. Otrkārt, pieredzējuši dārznieki testē dažādas sugas atstatus vienu no otras, neļaujot tām konkurēt savā starpā. Treškārt, eksperimentālajā dārzā netiek ļauts augt nezālēm – sugām, kas nav stādītas, jo tās varētu “izspiest” iestādītos augus.
No eksperimenta var secināt, ka, ja vēlamies izveidot patiešām izturīgu lietusdārzu, labākais risinājums ir vietējās augu sugas. Tāpat redzams, ka augu izvēle ir atkarīga no tā, ko vēlamies panākt un cik daudz varam ieguldīt lietusdārza uzturēšanā. Ja iespējams regulāri ravēt un papildināt stādījumus, lietusdārzā var audzēt ļoti daudzveidīgas vietējo augu sugas. Ja uzturēšanai pieejami ierobežoti resursi, sugu izvēle būs ierobežotāka, un dabiskā atlase var nospiest daļu augus un papildināt dārzu ar sugām, kas sākotnēji netika stādītas. Ja mērķis ir izveidot lietusdārzu un nodrošināt tā izturību un funkcionalitāti, abi risinājumi ir piemēroti.
Lietusdārzu ieguldījums bioloģiskajā daudzveidībā
Laikā, kad piedzīvojam strauju bioloģiskās daudzveidības zudumu, ir svarīgi to aizsargāt un veicināt, kur vien iespējams. Kaut arī kultūraugi ir skaisti un bites no tiem var paēst, mūsu vietējā bioloģiskā daudzveidība balstās tieši uz vietējām augu sugām. Katra vietējā augu suga ir saistīta ar desmitiem vai pat simtiem citu sugu. Mūsu augsnes biota – sēnes, apaļtārpi, enhitrīdi, augsnes ērces, kolembolas un tūkstošiem citu organismu – galvenokārt apdzīvo augsnes virskārtu, kur to dzīves vidi veido augu saknes un organisko vielu sadalīšanās, kas notiek, atmirstot augu virszemes daļām. Lielākā daļa mūsu skaisto vietējo tauriņu sugu kā kāpuri barojas ar vietējo augu lapām. Papildu plaši pazīstamajai mājas bišu sugai, mūsu dabā ir vairāk nekā 200 savvaļas bišu sugas, vairākas kameņu sugu un neskaitāmi citi kukaiņi, kas barojas ar ziedu nektāru un apputeksnē augus. Augi ir barība arī lielam skaitam savvaļas zīdītāju un putnu. Šie dzīvnieki un augus ēdošie kukaiņi savukārt kļūst par barību plēsējiem. Tā darbojas dabiskās ekosistēmas.
Ikvienam ainavu arhitektūras risinājumam jāņem vērā tā ietekme uz bioloģisko daudzveidību. Ja var apvienot videi draudzīgu lietusūdens apsaimniekošanu, īpaši ilgtspējīgu teritorijas labiekārtošanas risinājumu un ziemeļniecisko ziedu skaistumu, tad šādā projektā nav zaudētāju.
